Kas ir Légifrance

Légifrance ir valsts dienests, kura uzdevums ir publicēt Francijas tiesību aktus internetā. Tas ir pakļauts valdības ģenerālsekretāram. To vada juridiskās un administratīvās informācijas direkcija.

Pateicoties Légifrance , plašai sabiedrībai ir pieeja:

• valsts tiesību aktiem (Konstitūcijai, kodeksiem, Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī publicētajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, koplīgumiem un ministriju oficiālajiem biļeteniem);
• konstitucionālās, administratīvo un citu tiesu spriedumiem;
• ES tiesību aktiem (ES līgumiem, ES Oficiālajā Vēstnesī publicētajiem sekundārajiem tiesību aktiem, tiesību aktiem, kuros transponētas direktīvas, un tiesu spriedumiem);
• starptautiskajiem tiesību aktiem (nolīgumiem un judikatūrai).

Nesaīsinātā veidā ir pieejami dokumenti, kuri Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī publicēti kopš 1990. gada. Tiesību aktiem, kuri publicēti laikā no 1947. gada līdz 1989. gadam, ir pieejamas atsauces, ko papildina faksimilattēls.

Meklēšanas formulārus var izmantot, lai veiktu meklēšanu dažādās likumdošanas datubāzēs. Tie ir pielāgoti dažādu veidu tiesību aktiem un lietotāju vajadzībām (vienkāršā, izvērstā vai tematiskā meklēšana).

Pieejamie juridiskie akti

Likumi

Likums ir vispārējas darbības tiesību norma, kas neattiecas uz konkrētām personām, bet uz visiem kopumā. Parlaments (Nacionālā Asambleja un Senāts) par to nobalso, un prezidents to izziņo, tad to publicē Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī.

Rīkojumi

Rīkojums ir normatīvs akts, kas ļauj valdībai uz laiku veikt likuma darbības jomā esošus pasākumus, lai tā varētu izpildīt savu programmu. 

Rīkojumu pamatā ir pilnvarojuma likums, par kuru nobalso Parlaments. Rīkojumus pieņem izņēmuma kārtā. Tos pieņem Ministru Padome un paraksta prezidents. Tos iesniedz Parlamentam ratificēšanai, un tad tie iegūst likuma spēku.

Dekrēti

Dekrēti ir vispārējas vai individuālas darbības tiesību akti (t.i., tie attiecas uz vienu personu, piemēram, kādas personas iecelšanu amatā). Tos izdod izpildvara (prezidents un premjerministrs).

Izšķir autonomos dekrētus, ko premjerministrs pieņem, ievērojot Konstitūcijā definētās pilnvaras, jomās, kuras nav prezidenta kompetencē, un piemērojuma dekrētus, kurus arī pieņem premjerministrs un kuri precizē likumu piemērojuma nosacījumus.

Administratīvie lēmumi

Ministri, prefekti un mēri pēc premjerministra pilnvarojuma un saskaņā ar viņu kompetences jomām var pieņemt noteikumus, kas definē nosacījumus, kā piemērojums kāds likums. Var būt ministru, prefektu vai pašvaldību administratīvie lēmumi. 

Lēmumi

Lēmumi ir tiesību akti, kurus pieņem neatkarīgas administratīvas iestādes, tādas kā Francijas Datu aizsardzības iestāde un valsts regulatīvā iestāde Autorité de régulation des communications électroniques et des postes.

Rezolūcijas

Šis jēdziens apzīmē kāda jautājuma izskatīšanu un apspriešanu kolektīvā struktūrā un šīs diskusijas rezultātu, t.i., pieņemto lēmumu. Légifrance nodrošina piekļuvi neatkarīgu administratīvu iestāžu rezolūcijām.

Apkārtraksti un norādījumi

Šie dokumenti nav normatīvi. To vienīgais mērķis ir sniegt norādījumus administratīvajiem dienestiem, īpaši ministrijās. Norādījumi var attiekties uz likumu un dekrētu piemērošanu. Tie var arī precizēt, kā piemērojami atsevišķi noteikumi. Tikai vissvarīgākos publicē Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī.

Ietekmes novērtējumi un ziņojumi

Tie ir sākotnēji dokumenti, kurus dažādas ministrijas sagatavo premjerministram vai prezidentam.

Ietekmes novērtējumus publicē vienlaicīgi ar attiecīgajiem likumprojektiem. Tos tiem pievieno saskaņā ar Konstitūcijas 39. pantu un 2009. gada 15. aprīļa pamatlikumu.

Ziņojumi papildina dekrētu vai rīkojumu tekstus, kurus iesniedz premjerministram un prezidentam apstiprināšanai.

Atzinumi

Atzinumi ir dokumenti, kurus izdod pēc apspriešanās ar kādu personu vai struktūru. Vietne  Légifrance nodrošina piekļuvi dažādu ministriju sniegtiem atzinumiem (piemēram, atzinumiem par koplīgumu paplašināšanu).

Dekrēti ar likuma spēku

No 1924. gada līdz 1958. gadam spēkā bija dekrēti, kas bija līdzvērtīgi noteikumiem ar likuma spēku. Tie bija tiesību akti, kurus pēc Parlamenta pilnvarojuma pieņēma valdība un kuri Parlamentam bija jāratificē, lai grozītu vai atceltu likumdošanas noteikumus. No 1958. gada tos aizstāja ar rīkojumiem.